Lielākai daļai mūsu komandu sezona ir noslēgusies, tai skaitā arī pirmajai komandai, kura šogad atvedusi klubam līdz šim augstāko sasniegumu lielajā futbolā: 6. vietu Komanda.lv 1. līgā. Tomēr jāatceras, ka JDFS Alberts sistēmā 1. līgas futbola klubs ir piramīdas gals vienai no lielākajām futbola akadēmijām Latvijā, ar vairāk nekā 400 audzēkņiem. Starpsezonas periodā piedāvājam interviju ar mūsu kluba galveno treneri, Arturu Zakreševski, kurš pats ir izbijis profesionāls futbolists, kurš aizvadījis 55 spēles Latvijas futbola izlasē, un  kopš 2016. gada pavasara ir arī LFF valdē kā atbildīgais par jaunatnes futbola attīstību.

Šogad Jūsu vadītajai meistarkomandai tiktālu JDFS Alberts augstākais sasniegums lielajā futbolā: 6. vieta Komanda.lv 1. līgā. Kādi ir Jūsu komentāri par aizvadīto sezonu kopumā?

Jā, finišējām augstākajā vietā trīs gadu laikā kopš piedalamies 1.līgas čempionātā, bet jāņem vērā, ka šogad 1.līgā sezonu beidza tikai 12 komandas, gadu atpakaļ bija 14, bet 2015.gadā pat veselas 16.

Sākums mums padevās visai grūts, un tikai augusta vidū tikām uz veiksmes viļņa, izcīnot vairākas uzvaras pēc kārtas, nospēlējot disciplinēti aizsardzībā. Spēlētāji sāka saprast taktiskās nianses pie konkrētās shēmas. Sezonas beigās bija nostabilizējies sastāvs, un ļoti labi sevi parādīja Mārtiņš Remess, gūstot vairākus svarīgus vārtus, arī Helmuts Saulītis vārtos aizvadīja ļoti labu sezonu, un, kā jau minēju stabilitāte, jo īpaši aizsardzības līnijā, mums ļāva aizvadīt vairākas sausās spēles pēc kārtas.

Kādas pārmaiņas 1. līgas komandā varam gaidīt nākamsezon? Vai ir jau uzstādīti 2018. gada sezonas mērķi?

Stratēģiskajā plānā mums mērķis nākamgad ir cīnīties par visaugstākajām vietām, centīsimies pieturēties pie plāna, balstoties uz saviem resursiem, kaut gan apzināmies, ka pastāv risks pazaudēt atsevišķus komandas līderus, kā tas mums katru gadu ir noticis, bet esam priecīgi un lepni, ka mūsu audzēkņi ir pieprasīti gan Latvijas nacionālajā, gan U21 izlasē, un spēj noslēgt profesionālus līgumus ar Virslīgas klubiem. Ceru, ka jaunie spēlētāji, kuri šogad debitēja 1.līgā, nākamgad spēs izrādīt lielāku konkurenci pašreizējiem spēlētājiem.

Kuri ir tie spēlētāji, kuru sniegums viscaur sezonai jāuzteic visvairāk? Kāpēc tieši šāda izvēle?

Kā jau minēju, noteikti jāizceļ labākais vārtu guvējs Mārtiņš Remess, kurš pie tam vēl daudzas iespējas nerealizēja, savulaik, ap sešpadsmit gadu vecumu, kad no Limbažiem viņš braukāja uz spēlēm JDFS Alberts jauniešu komandas sastāvā divus gadus, redzēju viņa potenciālu, un tad viņš atgādināja Māri Verpakovski, ar kuru man ir sanācis piecus gadus spēlēt vienā klubā, bet Mārtiņa futbolista karjera pagaidām nav attīstījusies tik veiksmīgi, un viņam vēl nav izdevies pietuvoties savam potenciālam. Varbūt viņam pašam pietrūcis pašdisciplīnas un ticības saviem spēkiem, jo 2016.gada sezonā, kad viņš debitēja mūsu 1.līgas komandā pēc pavasara posma Mārtiņš līdz sezonas beigām “pazuda” Limbažos, un nebūt neizskatījās pēc potenciāli labākā vārtu guvēja, jo astoņās spēlēs bija izcēlies divreiz, bet šogad 19 spēlēs 13 vārtu guvumi.

Jāuzslavē Helmuts Saulītis, kuras visas sezonas garumā rādīja pārliecinošu sniegumu vārtos, un, protams, nevar neuzslavēt tos, kas visas sezonas garumā brīvdienās devās laukumā gan Rīgā, gan izbraukuma spēlēs – tikai vienu spēli, un to pašu kartiņu dēļ izlaida Ričards Buivids, divas Fricis Roderts un Jānis Aigars Dīriķis.

Nevar nepieminēt arī  to, ka papildus pirmās līgas komandai trenējat arī jaunākas grupas. Nesen sākāt darbu pie 2005. gadu komandas. Kādu vecumu trenēt interesantāk? Kāpēc?

Katram vecumam ir savas īpatnības, 1.līgā lielākajā vairumā spēlē mūsu kluba audzēkņi, kurus jau trenēju ilgstošākā laika posmā, un atceros viņus no 12-13 gadu vecuma, daudzas lietas viņiem esmu stāstījis un mācījis vairākkārt, un progress meistarībā nav novērojams tik strauji, kā divpadsmitgadniekiem, kuri lielu daļu jauno lietu, ko izdzird un ierauga nodarbībās, cenšas pielietot treniņos un spēlēs.

Vecākiem jauniešiem 16-18 gadu vecumā atkal rodas problēmas ar motivāciju, jo liela slodze skolā; futbolā, ja nav paņemts izlasē, sāk šķist, ka nav perspektīvas,  treniņos, lai progresētu, ir jāspēj paveikt lielāks darba apjoms, jāpierāda sevi jaunā līmenī pie 1.līgas komandas, kur jābūt spējīgam konkurēt ar vecākiem komandas biedriem. Tas viss kopumā, bieži vien, raksturā vājākam jaunietiem spēcīgi iegriež, un viņš sāk domāt par savu karjeru futbola laukumā un ārpus tā, kā rezultātā Latvijas futbols zaudē vienu otru patiešām talantīgu spēlētāju, kuram ir liels potenciāls, bet pietrūkst rakstura.

Interesanti ir trenēt gan jaunākos, gan vecākos, bet katram vecumam ir sava specifika, un trenerim ir jāatrod individuāla pieeja, jo, kas vienam ir interesanti un motivējoši var nedarboties pie otra.

Kā atšķiras tas, par ko jādomā ikdienā trenerim, ar to, kad bijāt profesionāls spēlētājs?

Trenerim mūsu klubā jādomā gandrīz par visu – gan savas komandas sastāvu, gan treniņprocesu, gan spēles organizāciju, gan laukuma kvalitāti. Treneris faktisti ir menedžeris, no kura darba ir atkarīgs komandas rezultāts laukumā. Vajag izdarīt visu, lai spēlētājiem vajadzētu domāt tikai par spēlēšanu.

Savukārt, kad biju spēlētājs, tad, atstrādājis savas stundas laukumā, varēju pārējo laiku pavadīt pēc saviem ieskatiem, galvenais, lai netraucētu sniegumam laukumā. Ja tagad brīvā laika faktiski nav, un pat tad, kad it kā tas ir, visas domas ir ap futbolu un dažādām organizatoriskām lietām, tad agrāk brīvā laika bija pietiekami daudz, un vairāk laika varēju veltīt ģimenei un hobijiem.

Šogad pirmo reizi lielajā izlasē parādījušies JDFS Alberts audzēkņi (Dāvis Indrāns (22 gadi), izsaukts bija arī Roberts Uldriķis (19 gadi)). Kuras, jūsuprāt, ir tās īpašības (gan spēles, gan rakstura ziņā), kuru dēļ tieši šie no visiem bērniem, kas trenējušies pie mums, tur nokļuvuši?

Gan Dāvis, gan Roberts izcēlās ar to, ka faktiski neizlaida nevienu nodarbību, katru vingrinājumu centās izpildīt maksimāli labi, un katrā spēlē gribēja uzvarēt, gribēja gūt vārtus, apspēlēt pretspēletāju. Ne vienmēr tas izdevās, bet vēlēšanos nevarēja nepamanīt. Spēles ziņā viņi bija tehniski labi sagatavoti, “lasīja” spēli, klausījās un centās izpildīt trenera norādījumus.

Pats esat aizvadījis 55 spēles Latvijas izlasē. Kādas ir spilgtākās atmiņas no izlases laikiem?

Daudz ir spilgtu atmiņu, sākot ar pirmo debijas spēli oficiālā kvalifikācijā Belfāstā 1995.gadā pret Ziemeļīriju, kur izdevās uzvarēt ar 2:1, tad tajā pat gadā uzvara Rīgā pār Austriju 3:2, 1997.gada uzvara 3:1 Oslo pār Norvēģiju, nu un, protams, Euro 2004 Portugālē, kur pašam gan neiznāca uzspēlēt, bet atmosfēra laukumā un ap čempionātu ir neaizmirstama, tad vēl turnīrs Bahreinā 2004.gadā, kur man uzticēja Latvijas izlases kapteiņa pienākumus, un kur es guvu savus vienīgos vārtus izlases kreklā, kā arī pēdējā spēle izlasē pret Spāniju Rīgā 2007.gadā, kad spāņi vēl bija ceļa sākumā uz saviem Eiropas un Pasaules čempionu tituliem.

Kopumā 20 gadus savas dzīves spēlējāt futbolu profesionāli – no 1989. līdz 2008. gadam. Kas, jūsuprāt, ir galvenais, ko JDFS Alberts audzēkņiem jāapzinās par futbolista karjeru? Kādi plusi un mīnusi ir futbola dzīves ceļa izvēlei?

Kamēr Tu esi jauns Tev ir daudz izvēļu, un pa kuru ceļu aiziesi ir grūti izšķirties, bet ne brīdi nenožēloju to, ko piedzīvoju futbola laukumā, tās emocijas ir neaizmirstamas. Kad stadions ir pilns ar līdzjutējiem, un vienalga, vai tikai daži tūkstoši, vai desmitiem tūkstošu Tevi dzen uz priekšu, vai arī otrādi Tavus pretiniekus, Tu izjūti enerģētiku, ko grūti aprakstīt ar vārdiem, un esi gatavs atdot pēdējos spēkus, lai uzvarētu! Šādas emocijas gribētos novēlēt piedzīvot jebkuram futbolistam, bet, lai tiktu pie augsta līmeņa spēlēm ir daudz un neatlaidīgi jāstrādā treniņos, šad tad jāizlaiž klases vakari, draugu dzimšanas dienas ballītes, “tusiņi” ar draugiem un draudzenēm, jābūt spējīgam atteikties no vilinājuma “uzdzīvot”.

Ja cilvēks ļoti vēlas, ko sasniegt dzīvē, viņš to var, nevajag tikai šaubīties un kādā brīdī padoties! Neatlaidīgi jāstrādā, jātic saviem spēkiem, un gan jau veiksme uzsmaidīs!

Runājot par mīnusiem, jāmin ilgais prombūtnes laiks no majām, daudzie ceļojumi uz spēlēm un nometnēm, kur pārsvarā redzi tikai stadionus, viesnīcas un transportlīdzekļus. Tad vēl posms pēc profesionālās karjeras beigām, kad Tev jāizšķiras, ko darīt tālāk, un, gandrīz viss jasāk no jauna.

Bet jebkurā gadījumā ir interesanti un aizraujoši, ja Tu dari to, kas patīk, un vēl saņem par to labu samaksu.

Attēlā: Arturs Zakreševskis cīnās par bumbu ar Davidu Vilju no Spānijas izlases,  2007. gads

Esat viens no retajiem, kam izdevies iegūt augstāko izglītību, mācoties pilna laika programmā, un vienlaicīgi esot profesionālam futbolistam. Kāda nozīme sportista karjerā ir izglītībai, un vai jūs ieteiktu par futbola profesionāļiem topošajiem jauniešiem studēt papildus savai sporta karjerai? Kāpēc?

Jā, paldies treneriem, kas atļāva man apvienot mācības ar studijām LU, un es pēc vidusskolas izlaiduma 1989.gadā Universitāti absolvēju 1994.gadā, neizlaižot nevienu sesiju piecu gadu laikā, paralēli profesionāli spēlēju futbolu. Nebija tālu, lai 1993.gada decembrī pamestu spēlēšanu, un sāktu darbu savā specialitātē, bet tad vēl nolēmu gadu turpināt, un, kad 1994.gadā mani pirmo reizi uzaicināja uz Latvijas izlasi, par futbola pamešanu vairs nedomāju.
Jauniešiem noteikti iesaku mācīties, jo Tu nekad nevari zināt, kas būs tuvākajā nākotnē. Ir risks satraumēties, nokļūt pie trenera, kurš ar Tevi nerēķinās un laukumā nelaiž.
Ja Tev ir izglītība un profesija, pāreja no sportista dzīves uz ikdienišķo nebūs sāpīga un noritēs daudz gludāk. Bet izvēloties par ko mācīties, iesaku to, kas patiesi interesē, jo tad būs daudz vieglāk apvienot mācības ar futbolu, un nenāksies nožēlot izvēli.

Kopš 2016. gada pavasara esat LFF valdē, kā atbildīgais par jaunatnes futbola attīstību. Citējot jūsu interviju ar Sportacentrs.com “Ja pareizi sāk strādāt ar septiņus gadus vecu bērnu, tad līdz nacionālajai izlasei viņš izaugs apmēram 15 gados. Žēl, ka jau divdesmit gadus atpakaļ netika veiktas konkrētas darbības.” Kas ir galvenais, ko izdevies pamainīt, un ko šobrīd mēģinat mainīt Latvijas jaunatnes futbola sistēmā kopš 90. gadiem, lai uzlabotu valsts lielā futbola līmeni nākotnē?

Pēdējos gados futbola nodarbību līmenis Rīgā ir cēlies, ir parādījusies jauna treneru paaudze, kuru mērķis ir sagatavot patiešām labus, konkurētspējīgus futbolistus.
Latvijas futbolā ir daudz biežāk dzirdama latviešu valoda, futbols ir kļuvis populārāks pamatnācijas vidū.
Problēmu redzu, pirmkārt, jau Rīgas futbola infrastruktūrā. Liela daļa valsts iedzīvotāju un futbola treneru ir koncentrēti galvaspilsētā, no kuras vienmēr ir nācis mūsu izlases kodols, bet kopš deviņdesmito gadu sākuma mēs esam zaudējuši vairākus futbola laukumus (VEF, RER, Rīgas audums, Hipodroms, tagad vēl LU), kuru vietā ir daži lielie sintētiskā seguma laukumi, bet uz kuriem visām bērnu un jauniešu futbola skolām vietas nepietiek un par kuru izmantošanu VISIEM (izņemot RFS) ir jāmaksā pieklājīgas summas. Tamdēļ līdz 12 gadu vecumam, kamēr puikas spēlē uz maziem laukumiem mums viss ir daudz maz kārtībā, bet tad pārejot uz lielā laukuma mēs Rīgā sastopamies ar pagaidām ārkārtīgi lielu problēmu – laukumu pieejamību un to izmaksām. Trenēties vajag vairāk un uz lielāka laukuma, lai treneris varētu strādāt gan pie uzbrukuma uzsākšanas, gan nobeigšanas, gan ātras pārejas no uzbrukuma uz aizsardzību un otrādi, un to uz ¼ vai arī ½ laukuma ne vienmēr var kvalitatīvi izdarīt.
Vēl viena problēma ir nepārtrauktie turnīri mazajiem ziemas mēnešos, kad faktiski var spēlēt nonstopā pa vairākiem turnīriem mēnesī, tribīnes pilnas, mazie skrien, vecāki un treneri kliedz, jūsmo, raud, bet prasa rezultātu, un bērniem faktiski nav spēļu, kad viņam par zaudējumu netiek pārmests. Mums faktiski nav spēļu, kad treneri var nodarboties ar apmācību. Jo lielāki paliek bērni, jo vecāku tribīnēs mazāk, atbalsts mazāks, un jaunietim sāk šķist, ka viss futbolā ir piedzīvots, kam man sevi mocīt pie treneriem, kas tagad laukumā liek skraidīt biežāk un vairāk. Dažās futbola skolās to saprot, dažās vēl nē.
Man vienam, vai kādam citam nebūs pa spēkam izdarīt visu, lai labotu pielaistās kļūdas, vajadzīgs atbalsts un vienots mērķis uz kuru visi ir gatavi pacietīgi iet. Pagaidām mēs vēl esam tikai ceļa sākumā, un vai neaiziesim neceļos, grūti teikt.

Ko jūs ieteiktu darīt šīs intervijas lasītājam, kurš vēlas palīdzēt attīstīt futbolu Latvijā, bet pats nestrādā tieši ar futbolu saistītā sfērā?

Varianti ir vairāki:

• palīdzēt jauniešiem ar futbola laukumu pieejamību tieši Rīgā, palīdzot klubiem segt rēķinus par laukumiem vai uzbūvējot kādu standarta izmēra laukumu (fantastiski, ja tā būtu slēgtā halle),
• izmaksājot perspektīviem treneriem stažēšanās iespējas top līmeņa jauniešu akadēmijās,
• izveidojot stipendiju fondu perspektīvākajiem futbolistiem un/vai treneriem,
• iegādāties futbola inventāru un izdalīt ne tikai futbola skolām, bet vispāizglītojošām skolām ar lūgumu aktīvi to izmantot gan sporta stundās, gan ārpus tām.

Veiksmi visiem!